Džordža Orvela daiļrade manā „grāmatmīļa karjerā” vienmēr spēlējusi ļoti svarīgu lomu, un jau kopš pirmās reizes, kad paņēmu rokās šī izcilā rakstnieka grāmatu – ja nemaldos tā bija „1984” un „Dzīvnieku ferma” – es zināju, ka šis autors būs tas, pie kā atgriezties, ko pārlasīt, kura uzskatus paust kā analogus savējiem, kura domas citēt, un kura darbus izmantot kā prizmu, dodot sev iespēju aplūkot apkārtni patiesāk un kritiskāk. Protams, personiski man, Orvels nav vienīgais, kuru raksturojot, es izmantotu šādas slavinošas rindas, tomēr viņš ir viens no; Un, ja mēs runājam par tādām lietām kā materiālisms, naudas vara pasaulē, autoritārisms, sabiedrībā valdošā hierarhija utt. tad viņš ir viens no spožākajiem uzskatu paudējiem un „atmaskotājiem” attiecībā uz šo tēmu. Lieki piebilst, ka tēmas par kādām viņš raksta ir ļoti aktuālas arī mūsdienās, tomēr cik gan daudz mēs redzam un saprotam no tā paši? Mums trūkst prizmas caur ko skatīties un lietas, ar ko salīdzināt. Orvels var palīdzēt mums saprast - cik daudz no tās dzīves, ko mēs tik pašapmierināti vai, gluži otrādi, neapmierināti dzīvojam, ir sūdu bedre un cik daudz no tās ir tīrradnis. Tālāk atliek tikai saprast, ko ar to sapratni darīt, bet tas jau ir cits stāsts, katram individuāls un katram pašam uzrakstāms.
Stāsts mūs ieved kādā Anglijas provinces ciematiņā Naiphilā, Safolkā, kur divdesmit sešus gadus vecā Svētā Atelstana baznīcas draudzes mācītāja Čārlza Hēra meita Dorotija Hēra vada savu nemierīgo un rūpju pilno dzīvi. Tēva dzelžaino un absurdo uzskatu dēļ, Dorotijai nākas saskarties ne tikai ar rūpēm par mājas saimniecību un tēva labklājību, bet arī ar naudas trūkumu un neskaitāmajām problēmām baznīcā. Dorotijai ir uzkrauts pārdabiski liels pienākumu blāķis, kas neļauj atslābināties ne mirkli, taču viens patvērums viņai vēl ir atlicis – Dievs. Par patvērumu to gan saukt varētu tikai nosacīti, jo fanātiskā ticība tikai papildina samilzušo problēmu augoni un, paradoksāli, bet pārvērš Dorotijas dzīvi elles mocībās. Dorotijai ir tikai viens draugs, un pat tas, katrreiz satiekoties cenšas viņu izvarot. Kādā vakarā, dzīves ierastā gaita apraujas un neizprotamā kārtā Dorotija attopas Londonas viducī, bez atmiņas, ģērbusies skrandās un ar nieka grasi kabatā. Sabrāļojoties ar kādu klaidoņu grupiņu, Dorotija dodas darba meklējumos, taču tikai pēc kārtīgas klaidoņa dzīves „jaukumu” izbaudīšanas, Dorotija iekārtojas kādā fermā lai vāktu apiņus. Tajā pašā laikā atgriežas Dorotijas atmiņa, taču nelaimīgu sakritību un baumu dēļ viņa vairs nevar atgriezties mājās. Beigās Dorotija uzsāk darbu kādā meiteņu internātskolā par skolotāju, kur valda despotiska fūrija Mis Krīvija, kurai ir tikai viens mērķis – naudas slaukšana no skolēnu vecākiem. Orvels visā krāšņumā attēlojis nožēlojamās internātskolas kārtību un bezjēdzīgo, deģenerējošo bērnu audzināšanu. Dorotijai nekas cits neatliek, kā pakļauties bezjēdzīgajai kārtībai un „ieaugt” šausminošajā Mis Krīvijas pasaulē. Galu galā, laimīgas apstākļu sakritības dēļ, Dorotija atgriežas mājās, kur priekšā jauna dilemma – pieņemt precību piedāvājumu un kļūt par sievu bagātam, bet krietni vecākam, kungam, vai atgriezties ierastajā rutīnā, mācītāja meitas veidolā.
„Mācītāja meita” ir viens no darbiem, kurus Orvels neuzskatīja par pietiekami labiem esam, savā ziņā, pateicoties postošajam cenzūras zīmogam, kas lika autoram krietni vien padīrāt manuskriptu, labojot, raujot ārā no konteksta un, visādi citādi, manipulējot ar teikumiem, kas pēc cenzoru domām bija neatbilstīgi sabiedrībai. Šis izdevums ir daļēji restaurēts, pateicoties piezīmēm un vēstulēm, ko Orvels atstājis pēc sevis. Piezīmēs par tekstu, kas iespiestas pašā grāmatas sākumā, var atrast paskaidrojumus par izmainītajām vietām. Tomēr, man bija vieglāk šīs piezīmes lasīt tieši pēc darba izlasīšanas un nav saprotams, kāpēc tās nodrukātas tieši grāmatas sākumā, bet tas jau ir tikai sīkums pie kā piekasīties, jo katrs jau var izvēlēties kā veidot savu lasīšanas kompozīciju.
Tieši pirms izlasīju „Mācītāja meita” es biju pabeidzis lasīt „Lai plīvo aspidistra”, par kuru, diemžēl vēl neesmu uzrakstījis, jo sanāca ielaist radošo pauzi tieši pēc grāmatas pieveikšanas, un rezultātā esmu piemirsis daudzas svarīgas nianses, tāpēc, nespēlēšu diletantos un kādā brīvā brīdī grāmatu izlasīšu vēlreiz un tad gan uzrakstīšu. Jāpiemin, ka arī „Lai plīvo aspidistra” Orvels nevērtēja ļoti augstu un nevēlējās izdot tieši tādu pašu iemeslu dēļ kā „Mācītāja meita”, tomēr neskatoties uz to, uzskatu, ka šie darbi ir ļoti labi izdevušies un neņemot vērā autora, saprotams, pamatotās kaprīzes, ir vērti lasīšanai un analizēšanai. Atskatoties uz Orvela agrīno darbu „Posts Parīzē un Londonā” , par kuru apskats ir atrodams arī šeit, ir velkamas pamatīgas paralēles ar „Mācītāja meita”, jo abos ir pamatīgs ieskats „sabiedrības padibeņu” dzīvēs un likteņos. Vienā vārdā izsakoties, ļoti iesaku izlasīt šo, nosacīti, triloģiju un paprātot par dzīvi, ko dzīvojam mēs paši.
P.S. Pārsteidza, ka grāmatas vidū pēkšņi uzpeldēja tāda kā ludziņa par nakti, ko Dorotija pavadīja Trafalgaras laukumā. Tiešām vēl neredzēts autora izgājiens.
Par citātu izvēlējos vēstuli, ko Dorotijai, laikā, kad viņa strādāja internātskolā, rakstīja viens no skolēnu vecākiem. Atklāti parāda cik absurds ir pats mācīšanās fakts Mis Krīvijas vadītajā skolā un cik deģenerēta ir attiecīgā proletariāta daļa.
„Dārgā mis, - lūdzu vai var dot Meibelai vairāk arihmētiku? Man rādās, ka tas, ko viņai dod, nav diezgan praktiskis. Visas tās kartes un tā. Viņai vajadzīgs praktiskis darbs, nevis kaut kādas smalkas būšanas. Tāpēc vairāk arihmētikas, lūdzu. Palieku
Ar cieņu jūsu Geo. Brigss
PS. Meibela stāsta, jūs gribot mācīt viņai decimāļus. Es to nevēlos, vēlos, lai viņai māca arihmētiku.”